Alvja Hermaņa šis nedēļas domugrauds nav nevainīga metaforu spēle, bet gan domu plūsma riskantā virzienā: "Ideālā variantā attiecībām starp valsti un sabiedrību būtu jālīdzinās labam seksam vai pāru dejai. Kad grūti noteikt, kurš kuru vada, stimulē un uzbudina. Bez grūstīšanās un bakstīšanās. Ar maigu uzstājību, bet bez tizlas varmācības. Ļauties plūsmai un iedvesmai, nevis bremzēt un stopēt bezjēgā. ….ps. valsts, protams, ir vīrietis un sabiedrība - sieviete.”

Kas šeit ir problemātisks?

Valsts kļūst par subjektu:  Hermaņa etīdē valsts no sabiedrības veidots instrumenta kļūst pardejotāju ar savām vēlmēm un iedvesmu. Lai gan valsti ir radījusi sabiedrībā un deleģējusi tai uzdevumu pārvaldīt sabiedrībai svarīgas jomas un valsts rīkojas tikai un vienīgi sabiedrības interesēs, tai nav pašai savu interešu (Valsts iekārtas likums). Kad valsts kļūst par "partneri", tā vairs nav pakļauta sabiedrībai, bet gan kļūst līdzvērtīgu subjektu ar savām tiesībām un interesēm. Šo soli Hanna Ārendta (Totalitārisma izcelsme, 1951) identificēja kā totalitārisma priekšnosacījumu: valsts kā organisms ar pašu gribu, nevis organizācija ar sabiedrības mandātu. Bet, valstij kļūstot par subjektu, sabiedrība zaudē instrumentu, ka darbojas tās interesēs un ar kura palīdzību tā runā ar citiem subjektiem.

Neskaidrība kā tikums: Situācija, kur "grūti noteikt, kurš kuru vada", ir pretēja demokrātijai. Dejā tā ir saspēlē, bet valsts pārvaldē bīstams brīdis. Demokrātiskā iekārtā ir skaidri noteikts, kurš kuru vada, kurš par ko atbild un ar kādu mandātu. Neskaidrība nav harmonija, bet gan haoss, kurā sāk organizēties sabiedrību nepārstāvoši strāvojumi, pāraugot sabiedrību uzraugošā spēkā.

Politika caur estētiku: Valters Benjamins (Mākslas darbs tehniskās reproducējamības laikmetā, 1936) norādīja, ka fašisms estetizē politiku, padarot to par mākslu. Diemžēl pazīmes varas estetizēšanai ir labi pamanāmas un visai bieži redzam izceltu nevis to, ko politiķi dara, bet kā izskatās, un sociālo tīklu laikmetā tas vēl vairāk paspilgtinās. Algoritmi pastiprina to, kas izraisa emocionālu reakciju, uzbudina - skaistumu, harizmu, ritmu, arī bailes, pretīgumu, nevis to, kas ir labi pamatots un pārdomāts, bet garlaicīgs. Benjamins rakstīja par mākslas darbu masveida reproducējamību kā mehānismu, kas maina mākslas uztveri; sociālie tīkli šo mehānismu ir padarījuši par politikas pamatinfrastruktūru. Un nonākam pie rezultāta, kad politiķus vērtē pēc auras un aktierspēles, nevis kompetences un padarītā, un estētiski noformēti autoritāri naratīvi izplatās ātrāk nekā to atspēkojumi.

Sabiedrība kā sieviete Benjamins rakstīja arī par to, kā fašistiskajā estētikā sieviete ir pasīvā matērija, ko vīrišķais, valstiskais princips kārto un organizē.

Alvis Hermanis ir režisors, nevis politiķis. Viņš ir aizraujošs estētisko pieredžu veidotājs. Bet valsts nav teātris. Pārveidojot valsti par teātri, kur režisors veido izrādi, mēs nonākam distopijā, kur sabiedrība kļūst par marionetēm. Baudas nebūs, jo marionetes izpilda pavēles, kamēr izrādes skatītāji būs ārpusē vai citā laikmetā.

Ielieku citātu par V.Benjamiņa esejas, ko, manuprāt, ir svarīgi izlasīt:

Modernā cilvēka pieaugošā proletarizācija un masu veidošanās ir viena un tā paša procesa divas puses. Fašisms cenšas organizēt jaunizveidotās proletāriskās masas, neskarot īpašuma struktūras, kura šīs masas tiecas likvidēt. Fašisms redz savu izeju no strupceļa nevis dodot masām šīs tiesības, bet gan iespējas izpausties. Lai gan masām ir tiesības mainīt īpašuma attiecības, fašisms tiecas dot tām izteikšanās brīvību, saglabājot esošo īpašumu struktūru. Fašisma loģiskais rezultāts ir estētikas ieviešana politiskajā dzīvē. Masu apspiešanai, kur fašisms ar savu Fīrera kultu liek masām noliekties ceļos, atbilst aparāta izmantošana rituālu radīšanā.

The growing proletarianization of modern man and the increasing formation of masses are two aspects of the same process. Fascism attempts to organize the newly created proletarian masses without affecting the property structure which the masses strive to eliminate. Fascism sees its salvation in giving these masses not their right, but instead a chance to express themselves. The masses have a right to change property relations; Fascism seeks to give them an expression while preserving property. The logical result

of Fascism is the introduction of aesthetics into political life. The violation of the masses, whom Fascism, with its Führer cult, forces to their knees, has its counterpart in the violation of an apparatus which is pressed into the production of ritual values.

No: WALTER BENJAMIN “The Work of Art in the Age of Mechanical Reproduction”, Mākslas darbs tehniskās reproducējamības laikmetā" (1936), publicēts: Illuminations, red. Hannah Arendt, NewYork: Schocken Books, 1969

Attēls: Paul Klee, Angelus Novus, 1920

Un A.Hermaņa Facebook ekrānšāviņš, 2026.g.25.05.